Tas sākās ar lietu. Ne tādu romantisko, kas skalojas pret logu, kamēr tu sēdi ar kafijas krūzi rokās, bet gan ar tādu Latvijas rudens lietu, kas vienkārši nebeidzas. Es sēdēju savā mazajā dzīvoklī Rīgā, Pārdaugavā, un skatījos, kā ūdens lāses skrien lejā pa stiklu. Man bija brīvdiena, ko es biju gaidījis visu nedēļu, bet tagad, kad tā bija klāt, es nejutu neko citu kā tukšumu. Ziniet to sajūtu, kad šķiet, ka visi citi kaut kur izklaidējas, bet tu vienkārši sēdi un skaties sienā? Tā bija mana diena. Un tieši tad es atcerējos par
casinog. Nezinu, kāpēc tas ienāca prātā tieši tajā mirklī. Varbūt tāpēc, ka reklāma bija parādījusies kaut kur starp ziņām un laika prognozi, un tas nosaukums bija iespiedies zemapziņā kā sīks ērglis. Es nebiju nekāds azartspēļu cilvēks. Godīgi sakot, es vienmēr biju uzskatījis, ka tas ir paredzēts citiem — tiem, kam ir lieka nauda un pārāk daudz brīvā laika. Bet tajā rītā es biju tieši tāds cilvēks: ar lieku laiku un pārāk maz prieka.
Pirmā doma bija vienkārši paskatīties. Kas tur slikts? Atvēru lapu, un tas izskatījās... krāsaini. Spilgtas pogas, dažādas spēles, bonusi iesācējiem. Es jutos kā bērns, kas ienācis saldumu veikalā, nezinādams, ko īsti grib. Sākumā es pat neuzdrošinājos spēlēt ar īstu naudu. Tikai demonstrācijas režīms. Klika, grieza, skatījos, kā simboli sakrīt un nesakrīt. Bija kaut kas meditatīvs tajā visā — skaņas, animācijas, tas, ka nekas cits nepastāvēja. Ne lietus, ne vientulība, ne rēķini, kas gaida uz galda. Tikai spēle. Un tad es nodomāju: kāpēc gan ne? Iemaksāju nelielu summu, tikai lai pamēģinātu. Un, protams, pirmie griezieni bija neveiksmīgi. Nauda izkusa ātrāk, nekā es paspēju saskaitīt līdz desmit. Tas bija kaitinoši. Pat apkaunojoši. Es jutos kā muļķis, kas atdevis naudu par neko.
Bet tad notika kaut kas dīvains. Es neapstājos. Ne tāpēc, ka gribēju atgūt zaudēto — lai gan, protams, tā doma bija. Es apstājos, jo pēkšņi sapratu, ka šī ir vienīgā vieta, kur es šobrīd jūtos kaut kā dzīvs. Tur, ārpus ekrāna, bija tikai pelēka diena un klusums. Šeit bija kustība, cerība, neliels adrenalīna pieplūdums katru reizi, kad simboli sāka kustēties. Un tad, kad es jau biju samierinājies ar domu, ka šodien vienkārši nav mana diena, ekrāns uzplaiksnīja. Es laimēju. Ne miljonu, protams, bet pietiekami, lai sirds sāktu dauzīties straujāk. Es sēdēju un smaidīju kā idiots, skatīdamies uz skaitļiem, kas bija lielāki par to, ko biju iemaksājis. Tas bija absurdi, bet tas bija patīkami. Ļoti patīkami.
Pēc tam es sāku spēlēt apdomīgāk. Ne tāpēc, ka būtu kļuvis par profesionāli, bet tāpēc, ka sapratu: šī nav vieta, kur risināt problēmas. Tā ir vieta, kur tās uz brīdi aizmirst. Un tajā brīdī man tas bija vajadzīgs. Es pavadīju tur vēl stundu, varbūt divas. Spēlēju dažādas spēles, izmēģināju to, ko nekad nebiju darījis. Bija smieklīgi, kad es nepareizi nospiedu pogu un gandrīz zaudēju visu, ko biju laimējis. Bija arī neveikli, kad es mēģināju izskaidrot čatā kaut ko angliski, un tas izklausījās pēc datora tulkojuma. Bet tas viss kopā — tas bija kā mazs piedzīvojums. Un, kas zina, varbūt tieši tāpēc es to atceros vēl tagad.
Kad es beidzot aizvēru lapu, lietus joprojām lija. Bet tas vairs nešķita tik nomācošs. Es biju laimējis nedaudz naudas, bet galvenais — es biju izklaidējies. Es biju aizmirsis par vientulību uz pāris stundām, un tas bija vairāk vērts par jebkuru laimestu. Protams, es sapratu, ka tas nav risinājums. Ka rīt atkal būs jāiet uz darbu, jāsaskaras ar realitāti. Bet tajā dienā es iemācījos kaut ko svarīgu: dažreiz ir pilnīgi normāli ļaut sev aizbēgt. Tikai uz brīdi. Tikai tā, lai atgūtu elpu. Un casinog man to ļāva. Bez spiediena, bez nosodījuma. Vienkārši vieta, kur tu vari būt kāds cits uz stundu vai divām. Un dažreiz tas ir tieši tas, kas vajadzīgs, lai turpinātu.
