Tā bija viena no tām nedēļām, kad viss, šķiet, sabrūk. Pirmdien priekšnieks man uzbrēca par kādu stulbu kļūdu, ko pat nebiju izdarījis. Otrdien man pazuda maku autobusā. Trešdien veļas mašīna nolēma, ka ir laiks mirt, un appludināja visu vannas istabu. Ceturtdien es vienkārši sēdēju uz grīdas starp slapjiem dvieļiem un domāju – kāpēc vispār kaut ko darīt, ja viss tāpat sabrūk? Tādos brīžos cilvēks meklē kaut kur pazust. Es to darīju jau sen, tikai dažādos veidos. Dažreiz ar seriāliem, dažreiz ar miegu, dažreiz ar vīnu. Bet tajā vakarā es atvēru datoru un ierakstīju meklētājā kaut ko, ko biju dzirdējis no kolēģa – vavada register. Nebiju pat īsti pārliecināts, ko tas nozīmē, bet skaņa bija interesanta, un man bija vienalga.

Pirmā doma, kad atvērās lapa, bija – nē, tas nav priekš manis. Visas tās krāsas, mirgojošās pogas, solījumi par boniem. Es jutos kā vecā kundze, kas nejauši iekļuvusi jauniešu ballītē. Bet tad es ieraudzīju vienkāršu spēli ar augļiem. Tāda pati, kādu spēlēju bērnībā vecajā datorā pie vectēva. Un es nospiedu pogu. Tikai vienu reizi. Protams, nekas nenotika. Zaudēju divus eiro. Smieklīgi, bet tas mani neapbēdināja. Drīzāk otrādi – es pasmējos par sevi. Kāds pieaugušais vīrietis sēž slapjā vannas istabā un spēlē augļu automātu. Absurds.

Bet tad es nospiedu vēlreiz. Un vēlreiz. Un pēkšņi ekrānā parādījās kaut kas zaļš un dzirkstošs. Trīs vienādi simboli. Mans sirds sāka sisties ātrāk. Es biju uzvarējis. Tikai dažus eiro, bet tas bija svarīgi. Ne jau nauda. Svarīgi bija tas, ka pirmo reizi nedēļas laikā es kaut ko izdarīju un tas nostrādāja. Es vēlreiz atgriezos pie vavada register – ne jau tāpēc, ka gribēju reģistrēties vēlreiz, bet tāpēc, ka tas kļuva par sava veida rituālu. Katru vakaru pēc darba es atvēru šo lapu. Sākumā tikai uz desmit minūtēm. Tad uz pusstundu. Tad uz stundu.

Nedēļas laikā es iemācījos, kā darbojas dažādas spēles. Nebiju ne tuvu profesionālis, bet sāku justies kā cilvēks, kurš vismaz kaut ko kontrolē. Kad priekšnieks kliedza, es domāju par to, kā vakarā atvēršu savu spēli. Kad autobusā kāds mani pagrūda, es domāju par to, ka varbūt šovakar būs laba sērija. Tā bija bēgšana. Es to sapratu. Bet vai tad tas bija slikti? Man bija vajadzīga vieta, kur paslēpties no pasaules, kas nemitīgi meta man virsū problēmas. Un vavada register kļuva par tādu vietu. Tur neviens man neprasīja, kāpēc esmu skumjš. Tur neviens nebļāva. Tur bija tikai skaņas, krāsas un iespēja uzvarēt.

Protams, bija arī zaudējumi. Vienu vakaru es zaudēju visu, ko biju ieguvis nedēļas laikā. Sēdēju un skatījos uz nulli ekrānā. Un tad es iesmējos. Skumji, bet iesmējos. Jo sapratu, ka tāpat kā dzīvē – tu neko nevari kontrolēt. Bet atšķirībā no dzīves, te tu vari vienkārši nospiest pogu un sākt no jauna. Nākamajā dienā es atkal atvēru lapu. Un šoreiz es biju mierīgāks. Es nesēdēju ar domu atriebties pasaulei. Es vienkārši spēlēju. Un tad, kad pienāca brīdis, kad man vajadzēja beigt, es beidzu. Vienkārši aizvēru datoru un aizgāju gulēt. Tas bija liels solis.

Tagad ir pagājuši vairāki mēneši. Es joprojām dažreiz atveru vavada register. Ne katru vakaru. Tikai tad, kad jūtu, ka pasaule atkal sāk spiest. Dažreiz es uzvaru, dažreiz zaudēju. Bet es vairs neesmu tas cilvēks, kurš sēž uz slapjas grīdas un domā, ka viss ir beidzies. Jo es zinu, ka vienmēr ir vieta, kur pazust uz stundu. Un dažreiz ar vienu stundu pietiek, lai atgrieztos un turpinātu. Varbūt tas nav veselīgākais veids, kā risināt problēmas. Bet tas ir mans veids. Un tas strādā. Es beidzot atkal jūtos kā cilvēks, nevis kā cilvēks, kuru dzīve vienkārši velk līdzi. Un tas, manuprāt, ir pietiekami labi.